21/04/2026
Dažreiz šķiet, ka dzīve nav ceļš, bet gan istaba ar durvīm.
Dažām mēs ejam garām, dažas aizslēdzam paši, bet dažas… mēs vienkārši izliekamies neredzam.
Tās vecākās durvis vienmēr ir visklusākās.
Tām ir sava smarža — nedaudz pēc putekļiem, nedaudz pēc atmiņām.
Un tajās ir kaut kas biedējošs, ne jau tāpēc, ka aiz tām būtu kas ļauns, bet tāpēc, ka aiz tām esam mēs paši — tādi, kādus reiz atstājām nepabeigtus.
Ir viegli dzīvot pustumsā.
Pierast pie tā, ka ne viss ir redzams, ne viss ir saprotams.
Tumsa reizēm pat kļūst par komfortu — tā pasargā no nepieciešamības skatīties dziļāk.
Bet tad… kaut kas mainās.
Ne uzreiz, ne skaļi.
Vienkārši parādās doma — varbūt tur nav tikai bailes. Varbūt tur ir arī atbilde.
Un tad pietiek ar pavisam nelielu gaismu.
Nevis, lai visu izgaismotu uzreiz, bet lai ieraudzītu rokturi.
Lai uzdrošinātos pieskarties.
Durvis čīkst.
Tās vienmēr čīkst — it kā atgādinot, cik ilgi tās nav kustinātas.
Un tajā brīdī tu saproti:
bailes nekad nebija par to, kas ir aiz durvīm.
Tās bija par pašu atvēršanu.
Jo, kad durvis atveras…
nav ne sprādziena, ne sabrukuma.
Ir tikai gaisma.
Un tā nav sveša.
Tā ir kaut kā pazīstama — kā sajūta, ko esi jau reiz jutis, bet aizmirsis.
Tā neapžilbina, tā neuzspiež. Tā vienkārši ir.
Un kopā ar to atnāk brīvība.
Ne tā skaļā, dramatiskā, bet klusā — kā atvieglojums, kad beidzot vairs nav jāslēpjas no sevis.
Varbūt tas ir viss, kas mums jādara.
Nevis cīnīties ar tumsu, bet atvērt durvis.
Nevis izdzēst pagātni, bet ielaist tajā gaismu.
Un varbūt katrs no mums visu laiku stāv tieši tur —
starp tumsu un gaismu,
ar roku uz roktura.
Māksliniece - Laura Dzene
Audekls 30x 40 akrils.
